Trakie, lieliskie. Tie, kuri nav aizmirsuši sapņot, iztēloties, vēlēties. Uz šo vietu brauc un brauc cauri mežiem un zaļiem laukiem, pļavām – līdz nonāk mazā, drosmīgā pilsētā, kur pašā tās centrā var apgulties zaļā, smaržīgā zālē un darīt to, kas sapņotājiem jādara – skatīties debesīs, zilos, zilos mākoņos. Domāt, prātā radīt, lai celtos darbiem. Jā, un ēst saldējumu, kā bērnībā. Mākoņu stūmēji, tā viņus dēvē, šejieniešus. Gan tāpēc, ka tiem pilnas kabatas ar sapņiem, gan tāpēc, ka te ražo labāko, sirsnīgāko, īstāko saldējumu ar duku – varens sapnis vienai mazai pilsētai mežu vidū, vai ne? Te, Rūjienā, jau izsenis kaut kas ir gaisā. Te pastumj malā mākoņus, lai tev būtu saule. Te iedod tev drosmi, iesaiņotu zilā saldējuma papīrītī. Lai tu atcerētos – ko tu patiesībā vēlies, pēc kā tu tiecies, kas dara tevi laimīgu. Te rosās tie, kas aizvien vēl tic un zibeņo laimīgumam, pieplūdumam, sev.